Navigācija

Mūs atbalsta

Kultūrkapitāla fonds

Rīgas starptautiskais ROTARI klubs

SIA „Baltijas sveces”

A/S Agrofirma „Tērvete”

SIA „Lūcija”

Grāmatnīca „Aģis”

SEB bankas Dobeles nodaļa

Veikala RIMI Dobeles nodaļa

"Firma Zemgale" SIA

Firma ”Ilva”

SIA "FIXCMS"

Dobeles Novada dome

„Gaļas pārstrādes uzņēmums Nākotne” SIA

"Klondaika"

IK „MATAFIX”

Un citi...

Teātra "PITONS" vēsture

Teātra "PITONS" himna
Edvards Treimanis
Rolands Polis
Ir kaut kas augstāks.

 
No tavām acīm krīt kā zvīņas
Kad sāpes tevi ved pie jaunām vērtībām.

Ir kaut kas augstāks nekā visas cīņas
Dēļ, maizes un dēļ ērtībām

Ir kaut kas augstāks nekā zelts un slava
Kas šodien tevi lutina, bet zūd jau rīt

Ir kaut kas augstāks, kuram vārda nava
Ko just var, bet ne izsacīt

Bez vaida krustu tu uz pleciem ņēmi
Pilns spožas dievības tu savā niecībā

Un, saplūstot ar debesi un zemi
Tu ieej mūžībā


 

Visa pamatā ir cilvēks

 
Viens no vecākajiem teātra darbiniekiem Dobelē ir bijis LUDIS KRISTAPSONS, kurš 19 gadu vecumā jau sācis kalpot skatuvei, palicis tai uzticīgs veselus 50 gadus. Krustapsonu Ludis dzimis 1861. gada 17. februārī (5. februārī) Zebrenes Lejas – Villikās, kā zemutra dēļs. Apmeklējis Slagūnes draudzes skolu, skolotāja Rozenbriga laikā. 1932. gada vasarā Dobeles saviesīgā biedrība uzdeva režisoram Kārlim Neilandam griezties pie Izglītības Ministra Ķeniņa atļaut Dobelē dibināt teātri. Pēdējās ziņas vēstīja, ka tas laimīgi panāks. Jau priekškara gados, pateicoties skolotāja – režisora J. Stenberga uzņēmībai un prasmei teatrālā puse Dobelē bija labi izkopta.

Arī mēs gribam kopt tālāk labās teātra spēlēšanas tradīcijas Dobelē. Un tā 1989. gada pirmajā decembrī, režisores Velgas Līces vadībā un Dobeles rajona Skolēnu nama paspārnē nodibinājās jauns teātris.

Režisoram teātris nav tikai viņa darbs vai profesija, tas ir dzīves veids. Tādēļ jau pirms teātra dibināšanas bija neliels pulciņš cilvēku, kuri uzticējās režisorei, neskatoties uz vēl nezināmo statusu, un sāka darbu pie izrādes H. Paukša „Melnās krēpes”.

1989. gadā Dobeles rajona Skolēnu nama toreizējā direktore Gunta Griķe uzaicināja režisori un kolektīvu savā paspārnē un deva maksimāli lielu atbalstu, lai teātris varētu augt un attīstīties. Arī atdeve ilgi nebija jāgaida. Jau 1990. gada 20. maijā Republikas teātru skatē Smiltenē jaunizveidotā teātra pirmā izrāde H. Paukšs „Melnās krēpes” ieguva pirmās pakāpes diplomu, kā arī individuālos diplomus par labāko lomu atveidojumu, labāko režisora darbu un izrādes scenogrāfiju.

Protams, tas bija liels prieks, bet jādomā uz priekšu, par perspektīvu. Un tā 1989. gada 11. oktobrī ar lielu skolotājas Ilzes Zāģeres atbalstu varēja notikt pirmā teātra stunda Dobeles 1. vidusskolas 1. f klasē. Tā radās teātra klase, kurā nebija atlasīti īpaši talantīgi bērni. Visi, kas mācījās 1. f klasē tagad bija teātra klasē. Pirmais kopīgais uzvedums ar teātra klasi bija veltīts Kr. Baronam. Sākām ar tautas dziesmu, tās vērtības izprašanu un tautas dziesmu skandēšanu pie Kr. Barona piemiņas akmens. Sākās aktiera meistarības elementu īsa apguve, iekļāvās jaunā teātra struktūrā. Teātra klases ziemassvētku uzvedums ar dziesmām un dejām tika pabeigts un parādīts vecākiem jau tā paša gada 20. decembrī, kas bija arī paša kolektīva svētku diena. Pēc tam tikām uzaicināti šo uzvedumu parādīt arī lielās skolas jaungada sarīkojumā. Tūlīt ķērāmies pie O. Preislera „Mazās raganiņas” iestudēšanas. Šo darbu nodevām skatītāju vērtējumam 1990. gada 9. maijā. Ar šo darbu devāmies arī uz skolu teātru Republikas skati, kur ieguvām trešo vietu. Bet dzīve iet uz priekšu un atkal izvirza savas prasības. 1990. gada 26. oktobrī teātra struktūrā iekļāvās teātra studija, kurā tika uzņemti 5 cilvēki. Pēc četru mēnešu darba startējām literāro uzvedumu skatē. Rajonā, novadā un Republikā 1. pakāpes diplomi.

Kolektīvi strādāja ar lielu aizrautību. Ir labi sevi apzināties rangu tabulas augšpusē, bet tas nevar un nedrīkst būt tava darba mērķis. Svarīgākais ir tas ieguvums, kas veidojas, saskaroties cilvēkiem, domām, emocijām. Tas viss kopā veido enerģijas daudzumu ko izstaro izrāde un, kas iedarbojas uz skatītāju. Tāpat ļoti svarīgi ir kontakti arī starp tiem, kas strādā teātra jomā. 1990. gada augustā kolektīvs tiek uzaicināts uz teātru festivālu „KLONDAIKA - 90”. Mājās tika atvesta viena no divām iespējamām balvām par labāko lomas izpilījumu – to ieguva mūsu teātra aktieris Jānis Plaudis par Nērona lomas izpildījumu H. Paukša „Melnajās krēpēs”. Festivālu nepieciešamība ir acīm redzama. Tā 1990. gadā radās ideja par pilnīgi netradicionālu, patstāvīgu teātru festivālu. Teātra režisore Velga Līce vietējā laikrakstā „Zemgale”, ievadot festivāla lappusīti raksta: „Teātris, kurš dzimis Dobeles rajona Skolēnu nama paspāŗnē, aizvadījis savu otro sezonu un to noslēdz ar teātru festivālu „PITONS”. Kāpēc tieši PITONS? Te ir daudz iemeslu. Horoskopu cienītājiem varu pavēstīt, ka mūsu teātris ir dzimis čūskas gadā. Un, ja jau čūska, tad, lai spēlētu teātri tai jābūt gudrai. Tāds ir PITONS. Bet pitons ir arī skaists, graciozs, labsirdīgs un ļoti pieticīgs ēšanā: var iztikt ar divām ēdienreizēm mēnesī un vienas ēdienreizes laikā apēd tikai vienu trusi. Arī mēs teātrinieki iztiekam ar mazumiņu materiālā ziņā, ko cenšamies kompensēt ar garīgu izaugsmi. Kolektīvi, kuri ir aicināti uz šo festivālu, ir līdzīgās domās, un tādēļ nosaukums festivālam ir piemērots. Jau Gēte ir teicis, ka lielākais uzdevums ir augstāk pacelt cilvēku garīgo un ētisko kvalitāti. Šajos laikos nevar būt cēlāka misija, kā palīdzēt cilvēkam atrast garīgo piepildījumu. Teātris var to palīdzēt izdarīt.”

Tā radās teātru festivāls „PITONS”. 1992. gada sezona atnāca ar jauniem iestudējumiem visām trim teātra struktūrā iekļautajām vienībām. Teātra klase uz ikgadējo skolu teātru skati aizveda L. Gangnusas „Pieklājības ābeci”, teātra studija piedalījās skatē ar I. Ziedoņa „Cerību”, bet drīz dienas gaismu ieraudzīja L. Stumbres luga „Tā lai var redzēt ceļu”.